Viedokļu, sajūsmas un komentāru par šo latviešiem svarīgo skaņdarbu internetā nebūt netrūkst, ja labi un arī tāpat vien pameklē. Lielākā daļa ļaužu šo dziesmu asociē ar Latvijas neatkarības centieniem, sevišķo brivestības priekšnojautu, pārmaiņu jūtīm un emocionalitāti. Ar Ievu Akurateri. Taču vien pavisam neliela daļa šodienas jaunatnes zina, ka patiesībā šai dziesmai ar Ievu Akurateri ir vien skaņdarba-izpildītāja attiecības, bet lielākā tuvība ir ar Ritmaņu ģimeni - sevišķi Andri un Brigitu. Šodien klausītājiem pieejamas divas šīs likteņdziesmas versijas. "Oriģināla" vārda cienīgā, zināmākā 1988. gada I. Akureteres dziedātā no 1989. gadā izdotās skaņuplates "Ieva Akuratere" un 2009. gada mūziķu grupas ieskaņojums, kas, manuprāt, nebūt nav par neveiksmi dēvējams - mūsdienīgs, reizē uzrunājošs, ar savu noslēpumainības un degsmes daļiņu, tomēr arī - neierasts.
Taču gribu pastāstīt par nesen iegūtu pirmavotu - oriģinālo un pirmo "Manai tautai" versiju, kādu to ieskaņojuši paši autori.
Pirmo reizi gatavojoties atskaņot dziesmu, pat nepieļāvu iespēju nesagaitīt pārsteigumu. Un patiešām - adata, griežoties pa sākuma tukšo celiņu, uzgulst uz plates, un - atskan patiess pārsteigums. Kas to būtu gaidījis, ka t.s. kaverversijas patiešām var būt tik savādākas kā oriģināls! Tomēr manā uztverē šī oriģināla skanējums nav salīdzināms ar jaunajām versijām, jo ir pirmavots kam ārkārtīgi nozīmīgam un cildenam, kas arī rada šo īpašo pievienoto vērtību.
Ansamblis "Dzintars" Ritmaņu sastāvā kopš 60to gadu beigām darbojies ASV, Oregonas štatā, Portlandē, dēvēts arī par Portlandes Dzintaru. Darbojušies gan ar savu oriģināldziesmu par dzimtenes tēmu radīšanu, gan Latvijas muzikālās noskaņas radīšanu turienes latvju tautiešiem, ieskaņojot skaņuplates un uzstājoties.
Skaņuplate "Dzintars", kurā atrodama "Manai tautai", izdota pirms 32 gadiem - 1978. gadā, kas arī daudz precīzāk uzskatāms par šīs dziesmas dzimšanas gadu salīdzinājumā ar visur lasāmo 1988. Paši dzintarieši angļu mēlē anotācijā atklāti arī raksta par okupāciju, cilvēktiesību un pašnoteikšanās problēmām Latvijā un savu darbību vērš pret plaši izvērto rusifikāciju. Jāpiebilst, ka 8 no 9 ansambļa dalībniekiem, loģiski, paši ir latvieši.
Taču gribu pastāstīt par nesen iegūtu pirmavotu - oriģinālo un pirmo "Manai tautai" versiju, kādu to ieskaņojuši paši autori.
Pirmo reizi gatavojoties atskaņot dziesmu, pat nepieļāvu iespēju nesagaitīt pārsteigumu. Un patiešām - adata, griežoties pa sākuma tukšo celiņu, uzgulst uz plates, un - atskan patiess pārsteigums. Kas to būtu gaidījis, ka t.s. kaverversijas patiešām var būt tik savādākas kā oriģināls! Tomēr manā uztverē šī oriģināla skanējums nav salīdzināms ar jaunajām versijām, jo ir pirmavots kam ārkārtīgi nozīmīgam un cildenam, kas arī rada šo īpašo pievienoto vērtību.
Ansamblis "Dzintars" Ritmaņu sastāvā kopš 60to gadu beigām darbojies ASV, Oregonas štatā, Portlandē, dēvēts arī par Portlandes Dzintaru. Darbojušies gan ar savu oriģināldziesmu par dzimtenes tēmu radīšanu, gan Latvijas muzikālās noskaņas radīšanu turienes latvju tautiešiem, ieskaņojot skaņuplates un uzstājoties.
Skaņuplate "Dzintars", kurā atrodama "Manai tautai", izdota pirms 32 gadiem - 1978. gadā, kas arī daudz precīzāk uzskatāms par šīs dziesmas dzimšanas gadu salīdzinājumā ar visur lasāmo 1988. Paši dzintarieši angļu mēlē anotācijā atklāti arī raksta par okupāciju, cilvēktiesību un pašnoteikšanās problēmām Latvijā un savu darbību vērš pret plaši izvērto rusifikāciju. Jāpiebilst, ka 8 no 9 ansambļa dalībniekiem, loģiski, paši ir latvieši.
Portlandes DzintarsAttēlā: Mārtiņš, Aivars, Arthur, Laura,
Andra, Ilga, Brigita, Lolita.
Attēlā nav vārdu autora Andra Ritmaņa.
Pievienoju visas šobrīd esošās versijas, arī jauniegūto pirmavotu.
Baudpilnu klausījumu!
1978: Portlandes Dzintars
1988: Ieva Akuratere
2009: Mūziķu apvienība
1978: Portlandes Dzintars
1988: Ieva Akuratere
2009: Mūziķu apvienība
Bet kā I. Akuratere nonāca līdz šai dziesmai? Grāmatā par Ievu ar tieši tādu pat nosaukumu "Manai tautai" Amanda Aizpuriete raksta par kādām hipiju stila kāzām jaunā vīra mājās. Arī Ieva ir tur:
"... Tad Alfrēds Stinkulis uzliek plati, kas viņam nesen atsūtīta no Štatiem, latviešu emigrantu plati ar nostalģisku nosaukumu Dzintars. Tur skan dziesma, kas Ievu fascinē līdz ar pirmajām taktīm, un vakara gaitā viņa šo dziesmu iemācās. Vārdu autors ir Andris Ritmanis, mūziku sacerējusi viņa meita Brigita Ritmane. "Manas saknes - es jūtu, tās neaug kā nākas..." Dziesma piesauc to, ko padomijā nedrīkst atklāti pieminēt - Dievu un Brīvību. Un brīvu Latviju.
Sākumā Ieva dziesmu Manai tautai dzied tikai šauram draugu lokam. Tiesa, loks pamazām paplašinās... Ir 1986. gads, uziet gaisā Černobiļa. Padomju ierēdņiem rodas kārtējā ģeniālā ideja, kā atrisināt disidentu problēmu. Šos valstij nepietiekami lojālos cilvēkus taču var aizkomandēt glābšanas darbos uz avārijas vietu. Gan jau staru slimība paveiks savu un beidzot būs miers. Arī [Ievas vīrs, ļoti aktīvs disidents] Sergejs Akuraters iekļuvis šajā sarakstā. Viņš jau saņēmis paziņojumu, ka tiek sūtīts uz Černobiļu.
Anglikāņu baznīcā Tija Auziņa rīko koncertu. Ievai tur jāuzstājas. Atnāk Sergejs un nosēžas uz grīdas pie skatuves. Uznāk Ieva, un viņš klusītēm lūdz: "Nodziedi kaut ko tādu..." Viņa domā tikai par to, ka vajag Sergejam palīdzēt, vajag viņam palīdzēt, vajag... Un tad viņa attopas, ka dzied jau otro pantu. "Mana tauta, tā nīkst visās pasaules malās..." Atpakaļceļa vairs nav.
Cilvēki klausās sastinguši. Pēc dziesmas vispirms iestājas dziļš klusums, aplausi nodārd pēc tam. Vēl pēc tam Ieva raud, ka tagad ar viņu varbūt "viss ir cauri". (..)
Pēc šī koncerta Līvija Akuratere [Ievas mamma] piekrāva mugursomu ar meitas siltajām drēbēm - katram gadījumam...
Pēc tam bija absolūtais skandāls. Dziesmu, protams, aizliedza, tika aizliegta Ievas atklāta piedalīšanās koncertos. (..) "
Tā, lūk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru